Ainavu izpēte Telpas struktūra, resursi un vietu nozīmība

Viens no pirmajiem darbiem pie projekta bija vietas kultūrvēstures izpēte, tāpēc tika veikts pētījums Telpas struktūra, resursi un vietu nozīmība. Rekomendācijas turpmākam ainavu plānošanas procesam. Pētījumu veica Vietu plānošanas grupa - Anita Zariņa, Mārtiņš Lūkins, Pēteris Šķiņķis un Aija Melluma.

Šeit publicējam dažus interesantākos fragmentus no pētījuma.

Novietojums Vidzemes augstienē

Hercogistes  teritorija atrodas Vidzemes lauku vidienē, Vidzemes augstienē. Vidzemes augstiene Baltijas un, protams, arī Latvijas mērogā ir izcila dabas un kultūrainavu telpa. Lielākā un plašākā augstiene ar lielu tās iekšējo daudzveidību, tradicionālo apdzīvotību, lauku un mežu zemes mozaīku un scēnisko ainavu vietām, tā tiek atzīta arī kā nacionālās kultūras vislielākās ietekmes vēsturiskais centrs.

Hercogistes teritorija atrodas ne tikai Vidzemes augstienē, bet arī tās vidienē – Piebalgas paugurainē, kuru veido vairāki reljefā pacelti masīvi. Tā pieder vienai no augstākajām augstienes daļām, tādējādi – no dabas apstākļu viedokļa – kontrastainākajām Latvijas ģeogrāfiskajām telpām. 

Apdzīvotība

Gan senāk veidojušās, gan arī mūsdienās esošās lielākās apdzīvotās vietas ir augstienes nogāzēs un piekājē (Cēsis, Madona, Cesvaine u. c.). Likumsakarību apstiprinošs izņēmums ir Ērgļi, kas izauga no vidēja lauku ciema par urbānu centru īsā laikā 20. gadsimta 50. gados, kļūstot par padomju laika rajona administratīvo centru. Arī Jaunpiebalga šajā periodā kļuva par rajona centru, tomēr tā nozīme un augšana bijusi mazāk izteiksmīga. Šodien augstienē kopumā raksturīgs vienmērīgi izkliedēts viensētu, nelielu un vidēji lielu ciemu tīkls un samērā mazs iedzīvotāju blīvums.

Ceļi

Hercogistes teritorijas atrašanās vieta no pieejamības viedokļa, pateicoties valsts nozīmes autoceļam Cēsis-Madona, ir ļoti labvēlīga. Tomēr šī situācija pastāv samērā neilgu laiku – kopš 1988. gada, kad minētais autoceļš tika izbūvēts. Līdz tam Mēdzūla muižas centra apkaime (šodienas Hercogistes teritorija) Latvijas kontekstā atradās salīdzinoši nomales situācijā.

Vēsturiski Hercogistes teritorijas apvidus saiknes plašākā telpā līdz 20. gs. sākumam iezīmēja seni tranzītceļi, kas veidojušies jau 13.-15. gadsimtā un savienoja Rīgu ar Pleskavu, Novgorodu un citiem centriem austrumos un ziemeļos.

Teritorijas un robežas

Hercogistes teritorijas piederību apvidum un tā vietas specifiku veidojušas draudžu, muižu, pagastu, apriņķu, rajonu un arī padomju laika kopsaimniecību teritorijas ar to funkcijām, centriem un robežām. Teritoriālā piederība veidojas ilgā laikā, turklāt Latvijas vēsturiskā īpatnība ir tā, ka teritorijas un to robežas ir mainītas ļoti daudz reižu. To piedzīvojusi arī Hercogistes apkaime. Tās novietojuma dēļ biežās teritoriju struktūras izmaiņas ir viens no papildu iemesliem iedzīvotāju skaita sarukumam, sabiedriskās un saimnieciskās aktivitātes apsīkumam Mēdzūlas apkaimē.

Jau vismaz kopš 17. gadsimta Mēdzūlas teritorija ir arī robežtelpa: draudžu, pagastu un apriņķu robežas šķir to no Vecpiebalgas un Piebalgas novada. Gadsimtos pastāvējusī robeža iespaidojusi cilvēku saiknes un kustību, izpaudusies valodas (izlokšņu) niansēs, ikdienas un saimnieciskās dzīves tradīcijās u. c., kā arī veidojusi kultūrpiederības atšķirības novadu starpā.

 

Iedzīvotāji

Saglabājusies ilgu laiku pastāvējusī apdzīvotība Hercogistei pieguļošajā telpā. Netieši aprēķini liecina, ka bijušā Mēdzūlas pagasta teritorijā kopš 1975. gada, kad tā tika pievienota Liezēres ciema padomes teritorijai, iedzīvotāju skaits samazinājies tajā līdz aptuveni 200 cilvēkiem. Pirms Otrā pasaules kara un vēl laikā līdz 50. gadu vidum Mēdzūlas pagasts un vēlāk ciems bija tikai nedaudz mazāks par Liezēres pagastu, uzturēja aktīvu sabiedrisko un saimniecisko dzīvi, turpretim jau 50. gadu beigās un sevišķi 60. gados tas strauji saruka, turklāt tas noticis daudz straujāk nekā citās līdzīgās lauku teritorijās Latvijā. Visticamāk, notikušā izskaidrojums ir meklējams tālaika padomju kolektīvajā saimniecībā, kur nereti liela nozīme bija vadībai. Būtiska loma, sevišķi padomju laikā, bija arī tam, ka vēl nebija izbūvēts rajonu nozīmes (ar asfaltēto segumu) ceļš Cēsis–Madona un Mēdzūlas centrs bija Madonas rajona nomalē.

DZĪVES UN SAIMNIEKOŠANAS TELPAS HERCOGISTES TERITORIJĀ

Ziņas par Mēdzūlas muižu ir no 15. gadsimta vidus, kad Mēdzūla (Meslou, Meßlaw, Meselau, Mehdsaule) tika izlēņota Ninegalu (Ninegal) dzimtai (1452). Līdz 1685. gadam tā piederēja fon Grotusa dzimtai, tad valdība to noteica par kroņa muižu, bet zviedru valdība 1697. gadā to atdāvināja landrāta Oto v. Stakelberga atraitnei. 1724. gadā muiža tika pārdota Dītriham von Oetingenam. 1737. gadā muiža jau pieder viņa znotam Gustavam von Jarmerstedam. Viņa pēcnācējs 1804. gadā to pārdod landrātam Gustavam Johanam von Budenbrokam. Mēdzūlu manto dēls Oto von Budenbroks, bet lielo parādu dēļ muiža tika ieķīlāta, pēc parāda samaksas 1849. gadā O. v. Budenbroks muižu par 90 000 sudraba rubļiem pārdod virsniekam Andreasam von Klotam, kurš to par 133 000 rubļu pārdod Vietalvas dzimtkungam baronam Pālenam, kurš savukārt to 1860. gadā ieķīlā baronam Rozenam. 1867. gadā Mēdzūlu vairāksolīšanā par 126 000 rubļu iegūst atvaļinātais virsnieks Burhards von Lantings. Pēc viņa nāves 1874. gadā muižu mantoja viņa dēls Georgs von Lantings, kuram muiža piederēja vēl 1898. gadā. Pēdējais muižas īpašnieks bija Pancevs (par šo īpašnieku un viņa darbību ir maz ziņu).

1582. gada revīzijā atzīmēts, ka, padzenot daļu zemnieku no to zemēm, ierīkota muiža. Pirms tam vakā bijušas 66 zemnieku mājas. Laikā 1688.–1724. gadam Mēdzūlas muižā ir 50-60 saimniecību. Salīdzinot māju nosaukumus, 1688.-1878. gadā muižas teritorija ir apmēram 6 x 8 km liela (Kuplais, 1979).

1747. gadā izdotajā Kurzemes un Zemgales kartē, kas pazīstama kā Barnikela karte (LVVA, 6828.f., 2. apr., 9. l.), Mēdzūlas vietā ir muižas zīme, pie tās nosaukums – Messebon. Kartē redzamas arī tuvējās muižas – Liezēre (Lõser), Briņķu muiža (Brinkenhoff), Orishoff (tagadējos Inešos – Piebalgas muiža).

1822. gadā landrāts fon Budenbroks no Mēdzūlas muižas atdalīja divas jaunas muižas – Gulbēri un Grāvi. Iespējams, šajās vietās ir bijušas pusmuižas vai zemnieku ciemi (rentes mājas). Gulbēri saņēma viņa dēls Ernests, Grāves muižu - citi landrāta von Budenbroka radi (precīzi nav zināms, dažos avotos – to saņēma cits landrāta dēls).

19. gadsimta sākums un vidus tiek dēvēts par barona Budenbroka laikmetu Mēdzūlā. Līdz 20. gadsimta sākumam saglabājušies stāsti liecina par barona bardzību un nežēlastību pret saviem zemniekiem un kalpotājiem.

Zemnieku sētu izpirkšana par dzimtu muižā sākās 1872. gadā, kad muižas īpašnieks bija barons Pālens. Visi Mēdzūlas muižas saimnieki nopirkuši savas mājas par dzimtu, izņemot vienu, kas atrodas uz muižas zemes.

Par nosaukumu

No laikraksta Brīvā Zeme raksta Mēdzūlas sendienas (1927):

„…Pirmie zināmie Mēdzūlas, Tālavas attālā novada, iedzīvotāji bijuši lībieši, to arī apliecina pats lībiskais nosaukums: medz = mežs, kül = ciems, tātad īsteni „Mežciems”. Pati vietas rakstība vēl nav līdz galam noskaidrota. Pagasta vecās grāmatās, sākot no 1843. gada, viscaur „Medzūle”, tagad vairāk lieto „Medzūla”, bet prof. J. Endzelīns par labu atzīst „Mēdzūla”. Maz ticams uzskats, ka nosaukums būtu cēlies no igauņu magi – kalns un kül – ciems, jo nav nekādu tālāku norādījumu, ka te ilgāku laiku būtu uzkavējušies igauņi…”

AINAVU VIETVĀRDI UN NOSTĀSTI

Vietvārdi

Vēsturiskā ainava sastāv ne tikai no materiālām liecībām. To piepilda ilgstošos laikposmos uzkrātie nemateriālie nospiedumi – vietu nosaukumi un nostāsti. Senāk vārdu došanai vietām bija eksistenciāla nozīme – tādējādi iedzīvotāji savā ziņā veidoja mentālu karti, lai varētu ikdienā orientēties telpā. Jādomā, ka nosaukumi senāk ir noklājuši visu telpu, tie tika doti gan pavisam mazām pļaviņām, gan lieliem mežu masīviem. Līdz ar nosaukumiem ainavā uzkrājās arī dažādi nostāsti – gan mītiski, gan sadzīviski. Tie ir nozīmīgi, jo atdzīvina ainavu stāstos par pagātni un dod iespēju piešķirt laika dziļumu un cilvēciskumu vietām, kas ir šķietami pamestas (kā tas ir lielākā daļā Hercogistes īpašumu).

Turpmāk ir uzskaitīti vietvārdi (lielākā daļa no tiem ir arī atlikti kartē), kurus novadpētniecības laikā 90. gados ir fiksējusi R. Avotiņa (1999).

Avotiņu pilskalns, Pilsezera ZA krastā, 1 km uz DDA no Avotiņu mājām

Brenca kalns – neliels pauguriņš tūdaļ aiz Mēdzūlas Stienūža mājām

Gustapkalns – 0,5 km uz A no Goveņa ezera. Gustapkalna māju drupu DR nogāzē

Klētskalns – 19. augstākais Madonas rajonā. Tas minēts 1872. g. izdotajā vārdnīcā (Latviešu-krievu-vācu vārdnice. Isdota no tautas Apgaismošanas Ministerijas, Maskava, 1872, 685. lpp.) Maskavā

Kukuļu kalns – plašs paugurs ZR no Goveņa ez., kalnā bijušas mājas Kukuļi un Palejas

Kumeļkalns – ZA no Mēdzūlas, A no Ļūdēniem (starp tiem un Ziediņiem) [aptuvena vieta]

Lapēnu Baznīcas kalniņš  - DA no Graustiņu ez., Gulbēres-Lubejas ceļa kreisajā pusē, ZA no Lapēnu mājām

Lielais kalns – lielpaugurs 1,5 km no Gulbēres ez., 1,5 km garš, izstiepts Z-D virzienā, 230,5 m vjl., kalna D galā mājas Kaupēni un Šķētes

Ogu kalns – Bābenīcas krastā, DR no Vērmjiem

Punktiņkalns – augsts paugurs uz A no Lubejas, 240 m vjl., kalnā tornis; vietējo iedzīvotāju slēpošanas vieta

Sveķēnu kalns – vārds piemineklis bijušām Sveķēnu mājām. Pāri iet Mēdzūlas-Liezēres ceļš

Ūbērkalns – Ūbēres ez. Z un ZR krastā; 0,7 km garš, šaurs, ezeram paralēls paugurs; Z galā bijušas mājas Ūbērklans, D galā ir mājas Ogrēni

Vārnu kalns – neliels apaļš paugurs Āža grāvja līkumā; starp Goveņa un Gulbēres ez.

Vēverkalns – Goveņa ez. krastā (māju atjaunošana)

Vilciņkalns – kalnā bija Otrajā pasaules karā kritušo karavīru apbedījums, lejā – Vilciņkalna ez., kas tagad pilnīgi aizaudzis un pārpurvojies. Kalnā bijušas mājas Vilciņkalns, no kurām nekas nav saglabājies

Gāršupe – tek no Gulbēres uz Ūbēres ez., pārrakta un iztaisnota

Gravas strauts (Babas upe, Bābas upe, Bābenīca, Zapas upe, Zapa) – Liedītes kr. pieteka; sākas Liedes mežā, satekot 2 zariem, kr. zars iztek no Ģērķēnu ez. Strautu augštecē līdz bij. Gravas dzirnavu dambim, sauc par Bābenīcu, Bābas vai Babas upi, lejpus dzirnavām arī par Zapas upi

Liedīte (Liedes strauts, Palejas strauts, Skujas strauts) – ietek Briņģu ez., robežupe; tek pa šauru, dziļu ieleju cauri Aklajiem ezeriem

Plānupīte – ietek Gulbēres ez., sākas pie Ozoliņkalna, tek gar Mēdzūlu

Aklais Palsis (Aklais ez.) - A no Ūbēres ez., Gulbēres-Lubejas ceļa kreisajā pusē

Aklie ezeriņi – divi mazi ezeriņi Liedītes dziļajā gravā

Asinsezers (Zirdzenīša ezeriņš) – R no Ūbēres ez.

Govenis (Govietiņš, Gobiņu ez.) – notece pa Āža grāvi uz Gulbēres ez.

Gulbēris – ietek Vella grāvis, Mīzu grāvis (no Iņķēnu purva)

Ģērķēnu ez. – iztek Bābenīca, Lejas un Kalna Ģērķenu mājas. Visaugstākais Latvijā (251,3 m vjl. www.ezeri.lv)

Pilsezers – Avotiņu plsk. krastā, gandrīz aizaudzis; kādreiz esot bijis ~1 km garš (Brastiņš 1930); par šo ezeru esot nostāsti

Gravas pīss – kalnains mežs A no bij. Grāves muižas

 

HERCOGISTES ĪPAŠUMA UN TĀS APKAIMES AINAVAS

Ainavas veidošanās laikposmi – kopskats

Ainavu veidošanās/attīstība laika gaitā atkarīga no cilvēka darbības, kas lielos vilcienos saistās ar zemes izmantošanu un apdzīvotības veidošanos. Tas ir vienots un nepārtraukts process, taču gadsimtu gaitā iespējams nodalīt vairākus posmus.

(1) Garākais ainavu veidošanās posms saistās ar muižu laikiem, tas ir, no jau pieminētās 17. gs. nogales līdz muižu sadalīšanai zemes reformas laikā jau Latvijas brīvvalstī 20. gs. 20. gados.

Šajā laikā ainavu veidošanās skatījumā liela nozīme ir muižu teritoriālajai struktūrai. Proti, ir nošķirtas muižas un zemnieku zemes. Tajās bija atšķirīga zemju apsaimniekošana, arī apdzīvotības raksturs. Kopumā – šajā laikā (domājams, vairāk tas attiecas tieši uz 19. gs., kad notika lielas politiskās, sociālās un ekonomiskās pārmaiņas) izveidojās tas lauku ainavas tips, kurš dažādās variācijās pastāv vēl šolaik. Proti, tā ir lauku, mežu, ceļu un lauku sētu mozaīka, kuras aprises un vizuālo veidolu nosaka gan dabas apstākļu īpatnības no vietas uz vietu, gan dažādās vēstures zīmes.

(2) Nākamais nozīmīgais posms ir pirmās neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas laiks no 1919. g. līdz Otrajam pasaules karam. Nozīmīgākais notikums šajā laikā bija zemes reforma. Tās gaitā tiešās muižu zemes tika sadalītas jaunsaimniecībām, bet senās zemnieku saimniecības tika nostiprinātas (tās nosauca par vecsaimniecībām), bet muižu īpašniekiem iedalītas zemes (50-100 ha) galvenokārt ap centriem. Tādējādi zemes reformas laikā savā veidā izpaudās muižu teritoriālās struktūras pēcietekmes.

Jānorāda, ka tikai nedaudzas jaunsaimniecības kopā ar zemi ieguva arī esošās ēkas, tās varēja būt atsevišķas muižas vai rentes saimniecību ēkas. Tādēļ  ir pamats teikt, ka pirmās zemes reformas ainaviskais efekts izpaudās divējādi. Pirmkārt, kādreizējās muižu zemju platībās izveidojās jaunas lauku sētas, to zemes platības bija mazākas nekā vecsaimniecībām, tādēļ jūtami mainījās apdzīvotības raksturs un blīvums. Otrkārt, palielinājās lauksaimniecības zemju īpatsvars un aizņemtās platības, bet samazinājās mežu platības.

(3) Nākamais ainavu veidošanās/attīstības posms ir padomju varas gadi. Galvenie faktori, kas ietekmēja turpmāko ainavu attīstību, ir mērķtiecīga apdzīvojuma pārveidošana (lauku sētu likvidēšana, ciemu celtniecība). Uz Otrā pasaules kara postījumu fona daudzviet tas veicināja lokālo nomaļu veidošanos, kā arī meža platību palielināšanos. Nozīmīgs faktors, kas būtiski ietekmēja ainavu veidošanos/attīstību bija zemju vienlaidus meliorācija. Meliorētajās platībās izveidoja klajas lauku ainavas ar lieliem tīrumiem, bez agrākajai lauku ainavai raksturīgajiem elementiem – sētām, koku puduriem, sīkām ainavas detaļām. Šajā laikā cēla lielas lopu fermas, nereti – tiešā muižu centru tuvumā. Kopumā šajā laikā notika ainavu telpiskā diferencēšanās un krasi lūzumi ilglaika ainavu veidošanās/attīstības procesā.

(4) Jaunākais ainavu veidošanās/attīstības posms sākās pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas. Tas ir kārtējais lūzuma laiks, jo krasi izmainījās politiskā, sociālā un ekonomiskā situācija, kas ietekmēja cilvēku dzīvi un atspoguļojas ainavās.

Katrā reālā ainavā tā vai citādi (kā reāli dabas veidojumi, artefakti, telpiskās struktūras u. c.) ir uzkrājusies informācija par katru no pieminētajiem ainavu veidošanas/attīstības posmiem. Tas attiecas arī uz Mēdzūlas apkārtni.